Atsūti man ziņu

Vai dzirdi, vai jūti? Tas lēni, lēni vēja plūsmā šūpojas.
Tas ir maigums, ko vēlos Tev pavēstīt.

--

Atsūti man ziņu.

Kaut baltu lapu visgaišāko!
Es zināšu par ko tā vēsta.
Es zināšu tos vārdus sacītos.
Lasīšu ar acīm aizvērtām
Un jutīšu ikvienu burtu
No sirds uz sirdi rakstīto,
Mūsu dvēselēs dziļi apslēpto.

21.10.2011

plkst. 15.24

Un es stāvu ceļa malā

Un es stāvu ceļa malā.

Mazliet atpūtas alkst

Mana smeldzošā sirds,

Bet ilgāk kavēties ir aizliegts

Laiks tik neizbēgami skrien.

Vēl mazliet, vēl drusku

Līdz saules starus vissiltākos

Tik maigi manas plaukstas skars.

Tagad-tik tagad ir tas laiks,

Lai dzītos pakaļ viesulim,

Vistumšākajam spēkam.

Drosmes pilna mana sirds.

Tā kalnos visaugstākos

Dod spēku rāpties strauji,

Ar maigām rokām plēšot sūnas,

Jo augšup ir ceļš, tik augšup.

21.10.2011
14.54

Kā saules ziediņš

Šorīt redzēju, kā saules ziediņš mirst,

Pa vienai lapiņai, kas tik maigi trīsuļoja,

Ieslīdēja sūnu zaļā akā –

Nezināja, kā ārā tikt.

Tik žēli vēja plūsma to piepacēla,

Tik mazliet - un vēl reizi samērcēja.

Līdz akmens smagums

pārklāja vistrauslāko no ziediem,

Un dziļi tumšos akas ūdeņos

Dziļos virpuļos to sameta.

--

Ūdens atspulgs lēni, lēni pierima.

Rīta drēgnums kaut kur atkal pazuda.

02.08.2011

23.36
/mm/

Es esmu kaut kur pa vidu..

 
Es esmu kaut kur pa vidu..

starp vientulības asajām klintīm

un sulīgi dzestro saules pļavu.

Tur notiek viss, ko gaidi,

vai no kā izmisumā bēdz.

Ir laime, ir prieks,

bet viļņi Tevi mētā dažreiz par stipru,

un tu kliedz, lai nedzirdētu savu balsi

lai nejustu, cik ūdens mēdz būt auksts.

16.06.2011

23.38

par vēju

Kā Jūs sajutīsiet, ka aukstās vēja plūsmas pāriet glāstoši siltajās, ja nevērsiet vaļā logus? Neizjūtot bailes un satraukumu, kā Jūs zināsiet, kas ir miers?

"Blondais grēks, tumšais spēks"

Starp baltu un melnu nav robežas. Pelēkais ir tikai vientulības pazīme. Tajā nav tīru toņu, kas aizrauj - tikai pazudina.

Lotusa Zieds

Esi piesardzīgs!
Tavās rokās zieds vistrauslākais
Līgani šūpojas vēja plūsmā,
Plaukstās raupjās ielikts maigi.

Purpursārts vai zeltaini dzeltens –
Bet tas zied!
Bez ūdens lāsēm, bez košas saules
Stiepjas augšup bezgalībā.

/11.03.2011/

Viņi lauza ceļu pretī gaismai

Viņi lauza ceļu pretī gaismai
Viņi raka, bradāja un solīja
paši sev eksotiskas zemes,
laimi un atpūtu, mieru, tik mieru vien
bet pirms..

vēl bija simts cīņas jāizkaro
just uzvaras jāpagūst
būt stipram nav izvēle,
bet vienīgās durvis

16.12.2010 plkst. 13.34
/mm/

Tumsā

***

Viņa šorīt pamodās tumsā, melnā un smacējošā.
Kliedzoši cenzdamās atvērt salipušos plakstus,
Viņa saprata, ka acis jau ir plaši atvērtas –
spožas un apaļas, kā izsalkušam vilkam,
kas atgriezies no medībām tukšām.

Kristāla asaras bira plaukstās pa vienai, asās šķautnes grieza rievas tik dziļi, ka vairs jau pat nesāpēja, tik mazliet smeldza tās ievainotā savvaļas dvēsele.

05.01.2011
/mm/