Tas sākās ar pirmo sekundes daļu, kā mūsu acis sastapās. Es kā smilšu pele iekritu darvas mucā. Spirināties nav jēgas, jo šī lipīgā masa ir pārāk spēcīga, pārāk smacējoša – tumša, bieza un nāvējoša. Es pa dienai klusītēm elpoju – tā mierīgi, lēnām, jo taupīju gaisu, kas bija palicis tik maz. Tu aizdedzināji kārtējo cigareti un ievilki netīro dūmu. Liesmas ielauzās līdz par kaulam un tur palika, šurpu turpu skriedamas, tās dedzināja manas iekšas. Es degu, kamēr ledainas mēles slaucīja drebošo miesu.
---
Es pacietīgi gaidīju sarkano karodziņu Tavās rokās, jo baltie bija beigušies. Mana dvēsele alka pēc pēdējā cēliena šajā lugā, no kuras visi aktieri sen bija aizmukuši. Tik es viena sēdēju uz koka soliņa ar apskrāpētām malām, un nikni smaidīju, ielīstot manās zaļajās acīs līksmībai, ko radīja košās butaforijas man visapkārt.
16.03.2010 plkst. 13.17
/mm/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru