zogu tavus pieskārienus

es zogu tavus pieskārienus
pa vienam, pa retam
tas sāp

Man sažņaudzas pirksti no tukšuma sirdī. Tas ir tik gaidīti, bet reizē ne. Dzīvoju tā it kā būtu nolikta nāves diena – 27. septembris. Man jādodas prom. Mani kā pamestu zīdaini ieliks grozā un palaidīs pa upi. Ar smaidu sejā, bez nožēlas, un būs tikai nedaudz skumji – tas tev. Bet man būs tik smagi, tik ļoti smagi, ka kļūs arvien grūtāk elpot, sajust savu pulsu, sajust, ka esmu vēl dzīva.
Bet pagaidām...vēl ir laiks, bet tik maz, tik bezcerīgi. Kā tev nav žēl?? Kā tev nav žēl?? Kā tu vari man to nodarīt, pateikt, ka nemīli mani.

08.09.2009
/susi/