Tu pateiksi, ka nevari, es - ka nedrīkstu..un tā tas turpināsies līdz brīdim, kad beigs snigt. Mana dvēsele jau nav okeāns , tavu dusmu izlietne. Es esmu te un pastāvēšu, līdz sapratīšu, ka varu nirt. Cik lieliski tas ritmējas ar mirt. Pie vellna tavus netīros vārdus, tie kā akmeņi te birst. Es jau tev neprasu palikt, tāpēc nevaino mani savās kļūdās un vēlreiz ej prom, ej taču un neskaties atpakaļ, nē, ne šoreiz..šoreiz būs savādāk, man vairs nepaklups kāj, es ļaušos straumei, pozitīvam iznākumam...man, par tevi man dziļi vienalga. Tu, vecā mušmire, kas apkārt sev kukaiņus vāc.
20.01.2008
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru