and so it begins

And so it begins
Again and again...

Te nav lieku vārdu, te nav klusas skaņas.. te ir patiesība tev rokās dota. Pieņem to un aizver acis. Tev dots ir pārāk daudz, lai savā muļķībā to neizmantotu!

25.03.2010 20.56
/mm/

solis

 Tu saki, ka mēs spersim nākamo soli, bet ja nākamais solis ir bezdibenī. Tieši uz pašas malas es ar Tevi stāvu. Atpakaļ ceļa nav, paliek tikai brīvais kritiens.

16.03.2010 plkst.07.34
/mm/

***

Un nesāp jau. Tikai sirdī tāds tukšums. Tik sāpīgi smeldz.. Man žēl, ka Tu tā. Man žēl, ka es nespēju.

17.02.2010
/mm/

Klusums

Tu salauzi mani pa vienam kauliņam. Klusītēm, slepus, lai nevienam nebūtu jāatskaitās par to, kā mani nonāvēji. Es nepretojos, bet gan vienaldzīgi ļāvos, pati saprazdama, ka tas ir beigu sākums.

Tas sākās ar pirmo sekundes daļu, kā mūsu acis sastapās. Es kā smilšu pele iekritu darvas mucā. Spirināties nav jēgas, jo šī lipīgā masa ir pārāk spēcīga, pārāk smacējoša – tumša, bieza un nāvējoša. Es pa dienai klusītēm elpoju – tā mierīgi, lēnām, jo taupīju gaisu, kas bija palicis tik maz. Tu aizdedzināji kārtējo cigareti un ievilki netīro dūmu. Liesmas ielauzās līdz par kaulam un tur palika, šurpu turpu skriedamas, tās dedzināja manas iekšas. Es degu, kamēr ledainas mēles slaucīja drebošo miesu.

---

Es pacietīgi gaidīju sarkano karodziņu Tavās rokās, jo baltie bija beigušies. Mana dvēsele alka pēc pēdējā cēliena šajā lugā, no kuras visi aktieri sen bija aizmukuši. Tik es viena sēdēju uz koka soliņa ar apskrāpētām malām, un nikni smaidīju, ielīstot manās zaļajās acīs līksmībai, ko radīja košās butaforijas man visapkārt.

16.03.2010 plkst. 13.17
/mm/

Esi kas esi

Neļauj šīm skumjām sevi sagrauzt, kā ķirmjiem saārdīt Tavu apbrīnojamo garu. Jā, Tu esi burvīga, tik gaistoša kā rožains tēls. Tu esi Mūza – tik tuva, tik īsta un patiesa. Bet labāk, lai Tu esi tikai debesu būtne, kas lidinās domās, kas ļauj elpot pilnu krūti, kas dod prieku, kas liek sirdij sisties straujāk. Realitāte Tev nepastāv. Tu esi īsta, kas pārvēršas fantāziju auglī. Tā esot labāk. Kāpēc? Nezinu, bet tā Visi saka...

Tu neesi domāta patiesai, taustāmai dzīvei. Viņiem patīk Tevi ņemt ..bet tikai dažreiz un tad vēlreiz pazaudēt, lai atkal reiz sameklētu...kaut kad. Un, jā, nedomā, ka tas mainīsies. Tu taču zini, ka tā ir bijis un tā būs. Neceri, tu muļķa sirds reiz iegūt mieru, reiz dzīvot harmonijā. Samierinies un baudi to, kas Tev dots. To gaistošo, īslaicīgi pastāvošo laimi, tās spilgtās, neizdzēšamās emocijas. Baudi un gūsti kaisli, neprātību tik dažus mirkļus. Zini, nepastāv īstenība, ir tikai ilūzijas, kurās atļauj reiz sev dzīvot. Nemānies! Atzīsti savu varu šajā gaistošajā pasaulē. Esi kas esi. Esi Mūza. Pateicības negaidi, jo tas vienkārši Tev dots tādēļ, lai Tu gūtu dzīves patiesās baudas.

06.03.2010
/mm/

ir vieglāk

Un tas prasīja milzum daudz spēka, gribas un varas pār sevi, bet es to paveicu, es tiku tur – otrā pusē. Tagad ar katru dienu man paliek arvien vieglāk, mierīgāk...pilnīgi noteikti.

28.09.2009

Es nevācu mušmires

Tu pateiksi, ka nevari, es - ka nedrīkstu..un tā tas turpināsies līdz brīdim, kad beigs snigt. Mana dvēsele jau nav okeāns , tavu dusmu izlietne. Es esmu te un pastāvēšu, līdz sapratīšu, ka varu nirt. Cik lieliski tas ritmējas ar mirt. Pie vellna tavus netīros vārdus, tie kā akmeņi te birst. Es jau tev neprasu palikt, tāpēc nevaino mani savās kļūdās un vēlreiz ej prom, ej taču un neskaties atpakaļ, nē, ne šoreiz..šoreiz būs savādāk, man vairs nepaklups kāj, es ļaušos straumei, pozitīvam iznākumam...man, par tevi man dziļi vienalga. Tu, vecā mušmire, kas apkārt sev kukaiņus vāc.

20.01.2008

zogu tavus pieskārienus

es zogu tavus pieskārienus
pa vienam, pa retam
tas sāp

Man sažņaudzas pirksti no tukšuma sirdī. Tas ir tik gaidīti, bet reizē ne. Dzīvoju tā it kā būtu nolikta nāves diena – 27. septembris. Man jādodas prom. Mani kā pamestu zīdaini ieliks grozā un palaidīs pa upi. Ar smaidu sejā, bez nožēlas, un būs tikai nedaudz skumji – tas tev. Bet man būs tik smagi, tik ļoti smagi, ka kļūs arvien grūtāk elpot, sajust savu pulsu, sajust, ka esmu vēl dzīva.
Bet pagaidām...vēl ir laiks, bet tik maz, tik bezcerīgi. Kā tev nav žēl?? Kā tev nav žēl?? Kā tu vari man to nodarīt, pateikt, ka nemīli mani.

08.09.2009
/susi/

un tu raudāsi..

31.08.2009

un tu sēdēsi uz mana tukšā skapja,
kājas viegli šūpodams,
tu domāsi, kā gan esi nonācis
tik augstu, ka pat grīdas dēļus neredzi

sāpēt jau nesāpēs
tik ledus vēji svilpos - iekšā ārā
manā divu-durvju drēbju skapī,
(tie saldēs tavus pirkstus,
berzīs raupjos vaigus)

un tu domāsi, kā gan esi nonācis
tik augstu, ka vairs grīdas dēļus neredzi
kā gan - mani vaļā palaidis


31.08.2009

nedaudz mīlestības tev rokās tika sniegtas
nedaudz prāta bija vajadzīgs
lai to nesaberztu pīšļos

nav jau žēl aizgājušā laika,
bet gan to, kas vairs nav gaidāms rīt